Iespējams esat dzirdējuši par jaunā Iphone zonas problēmu, ka turot vietā kur tam ir antena jūs zaudējat uztveršanas zonu. Tam ir atrasts risinājums 
Šī vakara atziņa. Cilvēki neapzinas cik lielam riskam ir pakļauti viņa datori, ja viņš savam bezvadu interneta rūterim ir atstājis noklusēto paroli. Jebkurš var pieslēgties tam, apskatīt kādi pc atrodas tīklā, noskenēt katru kompi kas atrodas tajā un zinot visu informāciju par atvērtajiem portiem un pc kā tādu ir tik viegli piekļūt tā failiem vai kā citādi ar to manipulēt. Bezvadu internets ir ļoti nedrošs tajā ziņā, jo visu informāciju var pārtvert un nolasīt kāmēr ta plivinās pa gaisu. Viss ko cilvēks raksa, viss ko cilvēks tajā brīdī dara pie sava pc ir publiski pieejams. Iesaku cilvēkiem padomāt par savu datu drošību. 
Bieži vien man paziņas jautā kādu vieglu cms, ko viegli ir labot bez nekādām zināšanām par programmēšanu vai koda labošanu. Te nu netīši uzdūros uz vienu projektiņu, par kuru kaut kā nebīju nekur dzirdējis līdz šim. Viss saturs ir labojams ar WYSIWYG editoru, turpat uzreiz lapā, tik vienkārši kā Microsoft Word`ā. Vari labot, pievienot lapas, saglabāt tās un taisot jaunu lapu izmantot/kopēt iepriekšējo, tā nav jātaisa pa jaunu. Kā arī tai nav vajadzīgas nekādas datubāzes, tikai PHP 4.3 vai jaunāka. 
Kādu laiku atpakaļ pasūtīju Ubuntu diskus un pāris dienas pēc tam tos pasūtīja arī vēl pāris cilvēku no mana draugu loka, interesanti bija, ka draugi saņēmuši diskus savās pastkastītēs, bet es tos neesmu saņēmis, lai arī pasūtīju pirms viņiem. Tad iedomājos, ka varbūt Saldū, Liepājā tie pienāk ātrāk un Kuldīgā varbūt pēc tam. Tāpēc diži nesatraucos par savu paciņu. Vakar pie durvīm zvanās tantiņa, esot paciņa priekš manis, bet viņa to saņēmusi. Ok, nopriecājos, ka tantuks paciņu atnesis pie manis, skatījos iemeslu kāpēc paciņu saņēmusi ir viņa nevis es. Pavisam vienkārši, manas mājas numurs ir 5, kurš printējot uz paciņas ir nedaudz izsmērējies, kas līdz ar to izskatās pēc 6. Nu nekas, ja pastnieks nespēj to saprast, ka tur viss ir izplūdis ok, to varu piedot. Kad paskatījos uz pašu paciņu pamanīju, ka tā ir atplēsta, ir izpētīts saturs un tad kad tantuks ir sapratis, ka viņai no Ubuntu diskiem nebūs nekādas jēgas atnesusi to īstajam saņēmējam. Nekad nedomāju, ka pavecs tantuks būs tik nekaunīgs, lai atvērtu svešu paciņu. Prieks vismaz, ka vispār atnesa. Vispār pastniekiem vajadzētu bik prātīgāk pret paciņu iznēšašanu attiekties, jo nav pirmā reize, kad es nesaņemu savu sūtījumu, vai saņemu svešu. Arī māsas draugiem.lv dienasgrāmatas ierakstu rotā lieliem burtiem rakstīts, ka pastā strādā zagļi, tas gan vairāk par Jelgavas pasta nodaļu. Laikam vienīgais kas atliek ir uzticēties kurjeru pakalpojumiem. Ar tiem man problēmu nav bijis.
Vakar atradu 4 gadus vecas bildes un tās atgriezta atmiņā daudz jaukus notikumus un sajūtas, kas tagad tik ļoti pietrūkst. Un šīs bildes man lika vēl padomāt par lietām, kas bijušas un kas ir darīts, līdz atminējos atmiņas no ļoti agras bērnības. Man bija apmēram 5 gadiņi tikai, zinu, ka mātei bija laba draudzene, kurai bija meitiņa vārdā Linda. Kopā spēlējāmies reiz. Vairāk tā īsti neatceros neko, izņemot vārdu Linda un ka tas bija vēl laikā kad dzīvoju Brocēnos. Nelika mieru un jautājot mātei par šo gadījumu vienīgais ko noskaidroju ir tas, ka šai Lindai esot brālis vārdā Kristers. Māte ar vairs neatceras ne uzvārdu draudzenei, ne protams arī ne Lindai ne Kristeram līdzarto. Mēģināju draugiem.lv sameklēt visas Lindas no Brocēniem un skatoties vai viņu draugu sarakstā nav vēl Kristers ar tādu pašu uzvārdu. Neatradu. Ļoti gribētos viņu atrast, vienkārši lai apjautāties, vai viņa tādu faktu atceras, jo tas laikam ir agrākais, ko no sevis atceros. Tad tā padomāju, visticamāk šī Linda vairs nedzīvo Brocēnos un 100%, ka neatradīšu to cilvēku. Būtu sasodīti super atrast, bet ir tāds laiks pagājis un vienīgais ko es zinu, ka reiz dzīvoja Brocēnos un vārdā Linda ar brāli Kristeru. Vispār ļoti gribas aizbraukt uz Brocēniem, patika man vieta. Ezers ir vienkārši pasakains. Tur ir skaisti, ļoti.
Tā nedaudz skumji, ka meklējot visus draugus, kas man ir bijuši tur, nespēju atrast pilnīgi nevienu. Jūtos tā nedaudz zaudējis. Katrā ziņā par visu šo domājot esmu nonācis pie secinājuma, ka ir jāizbauda tas, kas notiek tagad, ja teiksim kāds pasākums vai vienkārši kāda diena liekas parasta un dienā notiekošais liekas vienkārši “nekas īpašs” visticamāk pēc kāda laika, kad atskatīsies uz to, kā uz atmiņām, Tev tas pietrūks.
Bērnība bija viena sasodīti jauka padarīšana.
Šodien aprit 24 gadi, kad 1986. gada 26. aprīlī notikusī kodolkatastrofa Černobiļas AES, Ukrainas PSR (tagadējā Ukrainas teritorijā), PSRS. Tā tiek uzskatīta par vēstures lielāko kodolkatastrofu un vienīgā ir novērtēta ar 7. līmeni pēc Starptautiskās kodolkatastrofu skalas. Tās rezultātā gaisā nokļuva dažādas radioaktīvas vielas un pārslodzes rezultātā reaktors tika iznīcināts. Visvairāk nāves gadījumus izraisīja saindēšanās ar radiāciju. Avārijas rezultātā notika sprādziens, kas no kodolreaktora atmosfērā izmeta radioaktivos elementus: zirconium-95, niobium-95, lanthanum-140, cerium-144.
Vakar mans skype sagļukojās un intereses pēc paskatījos skype lapā, vai nav kāda jaunāka versija. Līdz šim lietoju 2.0.0.76 versiju kurā nebija iespējas labot savu tekstu, pēc apstirpināšanas, līdz ar to, ja kāds bija sevis rakstīto izlabojis es redzēju tikai tekstu pirms labošanas. Arī nerādījās tā ikoniņa, kad pretīmsēdošais raksta. Tagad uzliku 2.1.0.81 versiju, kas ir ātrāka un tagad arī varu labot tekstus un rādās arī “User is typing” Tādi daudz sīkumi pielaboti un pievienoti. Prieks, ka arī uz Linux šis skype nav kā uz windows esošais briesmu piepūstais softs, bet ir vienkāršs un nav nekādu lieku mēslu! Biežāk būs jāpaskatās vai nav kāda jaunāka versija iznākusi.
Liekas, ka dzīve par mani ņirgājas. Tiklīdz man iet pilnīgi ideāli, viss ir vislabākajā kārtībā un liekas ka labāk vairs nespēj būt ir jānotiek kam tādam, kas sagrauj mani pilnībā. Man vairs negribas censties, lai ko es darītu liekas, es tikai visu sabojāju. Vai ir kāda laimes formula? Vai ir kas tāds, ko es varētu darīt, lai beidzot viss ir savās sliedēs un lai iet pa to skaisto ceļu. Man vairs nav spēka paciest visus dzīves melnos pleķus. Man pilnīgi rodas sajūta, ka man vienkārši nav lemts. Vai samierināties? Mana dzīve ir tāda? Vai patiešām es nedrīkstu būt laimīgs? Vai patiesi no lielā laimes katla nekas neatliek man? Daudzi saka, ka dzīve ir kā zebra, ir melnās un ir baltās strīpas… liekas, ka esmu trāpījies uz zirga, kas ir pilnībā melns… Tak kam man ir jālūdz laime? Kur man likties. Jūtos tik bezpalīdzīgs, ka neredzu vairs pat cerības uz ko labu… Tak glābiet mani!!!
Vakar sēdēju un iedomājos cik kruti būtu uztaisīt iekārtu kas pieslēdzas pie Jūsu wifi un kurā ir saglabāti vairāki internetradio. Internetradio radio. Pat biju jau sācis štukot, ka varētu tādus patentēt un tamlīdzīgi. Pameklējos gūglē un bļin, jau tādi sen jau kā tirgojas. Ak es naivais.Vispār
