Jokerz Blog

Biju domājis, ka mode izveidot blogu kurā pievienot kaudzēm nejēdzīgas bildes un ar tām piesaistīt vienkārši lasītājus, lai celtu statistiku, novecoja līdz ar disko. Parasti nerakstu par citiem blogiem. Ganjau lielākā daļa atceras marinētāju un līdzīgus eksemplārus. Paskatoties nekurienē uzdūros uz kārtējo šādu blogu. Vai tik tas nav tas marinēto gurķīšu pavēlnieks? Vispār centos 2 stundas izdomāt šai sugai nosaukumu – neizdevās.

WAi JuMZ Naw kāDREiZ NāciEZ ZazKaRtIez aR šādi rAKZtītU teKZTu? CmuX BuIlzhUKz uN TaMLīdzīGI? Nē, es neesmu neko sapīpējies, vienkārši šodien uzdūros vairākiem šadiem profiliem iekš oranža portāla un domāju, kā vispār viņiem nekrīt uz nerviem šādi rakstīt un spaidīt šiftu. Atradu divus variantus. Viens ir automātiskais šift slēgātas hardware variantā un orts ir pokemonizer softvāriskais variants.  Interesē? Zemāk linki:

1. Hardware variants. -> How to make USB CapsLocker 

2. Pokeminizer softs -> Download

PaLDIeZ Par UZmanību!

Šādos brīžos es vēlētos, ka “dzēst vēstuli” vietā būtu “dzēst sūtītāju”.

/dev/nah

Pēc visiem sviestiem ar daiļdirsēju vajadzēja tā kārtīgi no rutīnas atrauties un vienkārši aizpērties kautkur prom. Aizlienu pie ^L00P un ar tekstu “maucam nah prom, es saliešu” sākas visas dienas jautrības. Pirmais bija brauciens uz Skrundas lokatoru. Kamēr vēl gaišs, pastaigāt pa vienu no daļām kur nebija būts. Elektrostaciju, vai ko tamlidzīgu. Skumji, ka metālu zagļi jau bija izdemolējuši visu līdz pēdējam un palikuši ir tikai pāris betona bloki, kas liecina par kautkādam sadalēm vai drošinātāju stendiem un daudz veco vadu izolācijas, kas zālāju, kas sāudzis tur apkārt uztaisa tādu, kā salātus ar ķīnas kāpostiem piedevā. Izstaigājām un es protams sava tizluma pēc iemaucu ar kāju aplūdušajā takā. Ok. Izdomājam, ka nav ko un jāvelk uz liepājas pusi. Maucam uz Liepāju. 27. krasta aizsardzības baterija Sounds fun, huh? Aizbraucām, ievilkām kārtējo ķeksīti, ka esam apskatījuši kārtējo kara objektu un sapratām, ka bākā vēl daudz un gribas vēl kautko. Biju nedaudz vairāk gaidījis no tā tornīša, kur var redzēt krastus. Bet nu… Tad atpakļ uz liepāju satikt Tomu, kuru tā arī nesatiku hokeja dēļ. Viņam hoķis svarīgāks kā es. Ņam… Toties Namejs man atvēlēja 10 minūtes un saskrējāmies ar to. Apnika liepāja. Maucām atpakaļ uz skrundu, tad uz saldu. Satiku pāris sen neredzētus draugus, arī brocēnos pabijām. Vilkām mājās un tad ieguvām arī protokolu par to, ka es tip mācos braukt, bet logos nav /M\… Uznāca besis, vilkām uz Jūrkalni un tad vēl uz Ventspili. Menti sabojāja visu jautrību Tik labi varēja atrauties no debīlajām problēmām, kas nu vāks kā aizmiglo visu labo. Tātad, viss maršruta apkopojums : Kuldīga -> Skrundas Lok. -> Kuldīga -> Liepāja, caur skrundu (jo labāks ceļš)-> Nedaudz uz Rucavas pusi uz Aizsardzības bateriju -> Atpakaļ Liepāja -> Atpakaļ Skrunda -> Saldus -> Brocēni -> Atpakaļ Saldus -> Kuldīga -> Jūrkalne -> Ventspils -> Atpakaļ Kuldīga. Ideāli.

Pēdējā laikā liekas, ka visi sapīpējušies kapronu. Izdaram kļūdas un tad nenormāli nožēlojam tās. Un tad viņas atkārtojam… Sajūta, ka tas ir kā pārbaudē, ka baksta līdz uzsprāgsts. Zinu, ka ieberzīšos ar šo ierakstu un man jautās, kam tas temēts. Tieši tev. Jā… vari nejautāt I feel like a parentless child. Konkrēts tukšums un nejēdzība. Černobiļa uznākusi. Ir tāds tukšums bet tajā pašā laikā sajūta, ka kautkas vēl te mājo. Kautkur ir kas palicis no tā kas bija. Vari sēdēt un skatīties uz drupām, kas tev ir apkārt un jūti vēl tādu vēju, kas ir itkā no kāda garāmgājēja radies, bet tur neviena nav. Uzturēties tu šeit negribi, bet nav neviena, kas tevi varētu aizvākt prom. Kā piesiets ar sasietām rokām. Tu pats sevi nevari atbrīvot, bet visi apkārt ir vienaldzīgi.
Noskaties uz pamestajām, tukšajām šūpolēm un vēl redzi tādu kā krēslainu miglainu kontūru, kas vēl liecina par bērnu dvēsēlēm, kas šeit spēlējušas un uzaugušas mācoties no apkārt notiekošā. Bet tu sēdi un klausies, katru skaņu, kas ir apkārt. Neviena nav, bet tavs prāts spēlējas ar tevi un tu dzirdi… pilsētu… kustību apkārt. Putnus. Bet viņu tur nav. Būtībā tev apkārt ir viss. Bet tu esi kā tuksnesī, viens, pamests un ar tukšu dvēseli. Un jā. Tādas lietas nemaz nav. Itkā rokā ir telefons ar kaudzi tālruņa nummuriem tajā, bet jebkam, kam zvani seko gari signāli ar pārtraukumiem. Neviena nav. Mēģini mierināt, ka palikusi vēl mūzika, kas varētu uzlabot visu kas ir, bet arī tā ir tikai tāda nostaļģijas atslēga uz atmiņām kuras bijušas, bet vairs nav. Redzes loks sašaurinājies līdz mazam mazumiņam, kas liek domāt tikai par vienu, par katru cenu tik prom un atstāt tās tukšās telpas, laukumus, teritorijas… Skaties tālumā, kur redzi miglainu ēku un sevi mierini, ka jau reiz arī viss būs kā vēlējies. Pacel galvu un turpini ceļu, bet smagās svara bumbas, kas psiholoģiski piesējušās pie potītēm tev neļauj iet ceļu, ko tik ļoti esi gribējis pārvarēt. Tu būtu sirdī gatavs aiziet līdz pasaules malai, bet ja pasaule ir plakana un sasniedzot pasaules malu tu nokrīti visā visumā. Bet vienalga tu krītīsi, vai sasniegsi galu vai nē. Tu krīti jau tad, kad vēl nemaz neesi piecēlies! Tak glāb mani!!! Mūžīgi vienā ciklā. Piecēlies un krīti. Būtu roka pie kuras pieturēties, lai nekristu kaut uz 2 minūtēm, bet šajā pasaulē tā roka tev pasniegsies, lai palīdzētu un pēdējā mirklī, kad tev vēl atlikuši 2cm ko sniegties līdz glābēja rokai, tā roka pagriezīsies uz otru pusi, jo vienmēr ir kas svarīgāks par tevi. Samierimies. Dzīve ir tur, kur mugura zaudē savu cienīgo nosaukumu. Un vienīgais, ko es vēlos ir glābiņš no šejienes. Tikt prom. Lai mani izrauj no šī nožēlojamā un nebeidzamā cikla. Vienkārši ko jaunu. Prom. Tas ir par daudz prasīts?!