Otru elpu
Tālu, tālu stiepjas pamestas sliedes, kuras jau apaugušas ar zāli, tālumā tik var redzēt kur uzlikta barjera. Es eju pa vienu sliedi, izbaudu vēja skaņu. Lai arī cik ļoti liktos šī skaņa pazīstama. Dzirdu pilnīgi citu toni. Tāda skaņa kā pamestā pilsētā. Es neesmu viens, bet jūtu tikai tukšu telpu. Lielu plašu telpu, kurā nokrītot adatai es satrūktos. Tālu tālu velkas šis tukšās sliedes. Visi zin, ka reiz šeit gājis transports, nozīmīgs transports, bet laika gaitā tas vairs netiek izmantots. Un tieši šādi jūtos tagad, visi apzinās šī ceļa vērtību, bet tajā pašā laikā visiem pilnīgi vienalga. Nu viņš tur ir! Un? Liekas, ka šīs sliedes ir ļoti garas.
Kur lai izkliedz sāpi? Ir tāds mākonis virs galvas, ka kliegšana izraisītu tikai lietu, negaisu… Liekas, ka vienīgais, kas spētu glābt no šīs situācijas būtu izraisītājs citai problēmai. Vai nav tādas vietas kur paslēpties? Nedzirdēt neko, neredzēt neko, neteikt neko? Varbūt likt visiem atpūsties no manis, no manas klātbūtnes, no manas eksistences. Visi ļoti labi zinam, ka novērtēt spējam tikai tad, kad jau ir zaudēts. Es novērtēju savu bērnību, skumji gan, ka tikai tagad. Ko vairs neatgūt un tagad pēc tā skumt ir daudz, un vēl pietam ļoti svarīgu lietu. Tik ļoti gribas nostāties uz stabilas pamatnes un būt. Vienkārši būt. Tieši kā gājiens pa sliedi, lai arī kāds būtu Tavs līdzsvars, tā sasodītā kāja paslidēs, Tu aizdomāsies, aizliksi to garām. Dodiet man platāku sliedi. Gribu lielāku drošību. Gribu, lai cilvēki mani saprot, mani pazist. Iztīriet manu sirdi un dvēseli no šiem gruvešiem, kas spēj tikai putekļus krāt. Gribu tīru sirdi un vieglu dvēseli. Esmu piemēslots. Dodiet manu otru elpu!!!