Sēžu klausos kā man mājās skan UPSu koris. Viens mēģina otru pārpīkstēt. Saucās nobeidzās galvenais drošinātās mājas elektrības padevei. Tagad priecājos, ka man tās pīkstošās kārbas mājās ir. Vismaz var turpināt darbu pie kompja un interneta. Tīri tā neko, kad arī rūteri, sviči un modēms ir pie UPS 
Nekādīgi mani neatvienosiet no pasaules! MUAHAAA!!!! Man šodien dīvains garstāvoklis…
Jauku dienu.
We’re sorry, but the BMW TIS website was designed for Internet Explorer 5.0+ and Netscape 6.0+ Web-Browsers running on the Microsoft Windows operating system.
Your computer must be using the Microsoft Windows operating system to view this site.
Viens klikšķis var izmainīt tavu nākotni. Tagad es ielaižos kā nelielā atvaļinājumā, takā bik nerakstīšu. Novēlu Jums priecīgus un drošus Jāņus
Pēdējā laikā liekas, ka visi sapīpējušies kapronu. Izdaram kļūdas un tad nenormāli nožēlojam tās. Un tad viņas atkārtojam… Sajūta, ka tas ir kā pārbaudē, ka baksta līdz uzsprāgsts. Zinu, ka ieberzīšos ar šo ierakstu un man jautās, kam tas temēts. Tieši tev. Jā… vari nejautāt I feel like a parentless child. Konkrēts tukšums un nejēdzība. Černobiļa uznākusi. Ir tāds tukšums bet tajā pašā laikā sajūta, ka kautkas vēl te mājo. Kautkur ir kas palicis no tā kas bija. Vari sēdēt un skatīties uz drupām, kas tev ir apkārt un jūti vēl tādu vēju, kas ir itkā no kāda garāmgājēja radies, bet tur neviena nav. Uzturēties tu šeit negribi, bet nav neviena, kas tevi varētu aizvākt prom. Kā piesiets ar sasietām rokām. Tu pats sevi nevari atbrīvot, bet visi apkārt ir vienaldzīgi.
Noskaties uz pamestajām, tukšajām šūpolēm un vēl redzi tādu kā krēslainu miglainu kontūru, kas vēl liecina par bērnu dvēsēlēm, kas šeit spēlējušas un uzaugušas mācoties no apkārt notiekošā. Bet tu sēdi un klausies, katru skaņu, kas ir apkārt. Neviena nav, bet tavs prāts spēlējas ar tevi un tu dzirdi… pilsētu… kustību apkārt. Putnus. Bet viņu tur nav. Būtībā tev apkārt ir viss. Bet tu esi kā tuksnesī, viens, pamests un ar tukšu dvēseli. Un jā. Tādas lietas nemaz nav. Itkā rokā ir telefons ar kaudzi tālruņa nummuriem tajā, bet jebkam, kam zvani seko gari signāli ar pārtraukumiem. Neviena nav. Mēģini mierināt, ka palikusi vēl mūzika, kas varētu uzlabot visu kas ir, bet arī tā ir tikai tāda nostaļģijas atslēga uz atmiņām kuras bijušas, bet vairs nav. Redzes loks sašaurinājies līdz mazam mazumiņam, kas liek domāt tikai par vienu, par katru cenu tik prom un atstāt tās tukšās telpas, laukumus, teritorijas… Skaties tālumā, kur redzi miglainu ēku un sevi mierini, ka jau reiz arī viss būs kā vēlējies. Pacel galvu un turpini ceļu, bet smagās svara bumbas, kas psiholoģiski piesējušās pie potītēm tev neļauj iet ceļu, ko tik ļoti esi gribējis pārvarēt. Tu būtu sirdī gatavs aiziet līdz pasaules malai, bet ja pasaule ir plakana un sasniedzot pasaules malu tu nokrīti visā visumā. Bet vienalga tu krītīsi, vai sasniegsi galu vai nē. Tu krīti jau tad, kad vēl nemaz neesi piecēlies! Tak glāb mani!!! Mūžīgi vienā ciklā. Piecēlies un krīti. Būtu roka pie kuras pieturēties, lai nekristu kaut uz 2 minūtēm, bet šajā pasaulē tā roka tev pasniegsies, lai palīdzētu un pēdējā mirklī, kad tev vēl atlikuši 2cm ko sniegties līdz glābēja rokai, tā roka pagriezīsies uz otru pusi, jo vienmēr ir kas svarīgāks par tevi. Samierimies. Dzīve ir tur, kur mugura zaudē savu cienīgo nosaukumu. Un vienīgais, ko es vēlos ir glābiņš no šejienes. Tikt prom. Lai mani izrauj no šī nožēlojamā un nebeidzamā cikla. Vienkārši ko jaunu. Prom. Tas ir par daudz prasīts?!
Pēdējā laikā ir daudz spriests par to, vai izdarītas lietas atpakaļ pagriezīsi vai ne. Tak esam daudz pieļāvuši kļūdas. Visi. Un cik īsti mēs viņas nožēlojam? Viens aiziet, nāk vietā divi? Kur? Bik tākā apnicis viena cilvēka stulbās rīcības rezultātā zaudēt divus. Bet nu, kā pēc drauga teiktā izšauta lode nekļūdās… pff… izšautu lodi atpakaļ nepasauksi. Es noteikti rakstu pilnīgu kaprona pīpējienu, bet vajag. Saproti vai nē, bet vajag. Beidziet gvelzt muļķības par to, cik slikti esat to un šito izdarījuši. Pohuj! Izdarīji, izdarīji. Vispār man ir besis. Iešu uzpīpēt…
Pmirs priās gdeiam vnieā aīzvē bjia mtniēs, ka cēivlki var bez īašpām pmāporēblm islazīt šdāu tesktu. Glaenivas, lai pimrias un pdēijēas brtus ir vetiā un bturu siktas aibltst, jo mēs iāeāmcimes līsat un aztīpat vsiu vdrāu kpoā nives ktrau btruu avseitķši
Es atklāju pavasara sezonu… Pasēdējām ar bērnības draugu vasarnīcā.
P. S. Šai galerijai nav nekāda sakara ar Ububu vai ko līdzīgu. Nešpikoju (Šoreiz)
Pēc visiem stresiem apkārt, es izdomāju, ka nenāktu par sliktu vienkārši ņemt un aiziet pa mežu pastaigāt. Paelpot kaut ko citu, kaut ko atšķirīgu no pc korpusa putekļiem. Parasti, ja sliktu labsajūtu nedziedē viskijs, tad iespējams dabas krūts to spēs. Tik sen nebiju tik labi juties. Iesaku.
Da atkal sēžu mājas un nav pilnībā ko darīt. Jau esmu ierakstījs jūtūbē visu ko varu iedomāties. Arī tas jau apnicis. Izskatījos visus RSS. Arī tur nekā. Kāpēc otrdienās nekas parasti nenotiek? Sen neesmu arī tā no sirds izvazājies pa pilsētu vai ap to, kā kādreiz, bet nav arī neviena, kas piekristu kaut kur klīst vai arī nav neviena ar ko es vēlētos to darīt. Besis. Iesakiet kaut ko, kas varētu pakavēt laiku. Kaut ko interesantu.
Starpcitu es pēdējā laikā esmu sācis klausīties John Lenon. Šausmīgi iepatikusies Working Class Hero. Skatījos related video`s un uzdūros šim. Es nosākuma domāju, ka čalīs ākstās, bet beigās tīri tā neko, lai arī bungas pilnībā sajātas.
John Lenon - Working Class Hero (Drum cover)
Un pie reizes par mūziku runājot, atradu, manurprāt superlabu dziesmu un nespēju iebraukt, kas tas ir par žanru. Zinātāji, iekomentējiet, kas tas varētu būt sekojošajam video
Unkle - Lonely Soul
