Jokerz Blog

Šodien man nācās apmeklēt ķirurgu, lai apskatītu manis nesen iegūto traumu.
Ieeju pēc nosauktā numuriņa ķirurga kabinetā, kur redzu divas jaunas meitenes, māsiņu un protams arī ķirurgu. Skatoties uz meitenēm sapratu, ka “ēnotājas”. Māsiņa man lūdz apsēsties pie speciāla galdiņa, novietot roku uz tā un lēnām ņem nost apsēju. Tad māsiņu pārņem neliels viltīgs smaids un liekas, ka viņa neiztur. “Meitenes, varat nākt apskatīties, griezta brūce, šūts un varēsiet pavērot kā notiek pārsiešana”. Ēnotājas nedroši pienāk pie galdiņa ar drošu attālumu noskatās uz to, ko māsiņa dara. Līdz ko tika noņemts apsējs un es pamanīju kā nomainās meiteņu sejas izteiksmes knapi turējos, lai nesāktu smieties. Bet kad izdzirdēju tādu klusu “Īh..” no vienas no meitenēm vairs nenoturējos. Vismaz ar smaidu uz sejas!

Kāds no Jums ar šodien tiek ēnots? Vai pats ir ēnojis? Liekas interesants pasākums.

Tālu, tālu stiepjas pamestas sliedes, kuras jau apaugušas ar zāli, tālumā tik var redzēt kur uzlikta barjera. Es eju pa vienu sliedi, izbaudu vēja skaņu. Lai arī cik ļoti liktos šī skaņa pazīstama. Dzirdu pilnīgi citu toni. Tāda skaņa kā pamestā pilsētā. Es neesmu viens, bet jūtu tikai tukšu telpu. Lielu plašu telpu, kurā nokrītot adatai es satrūktos. Tālu tālu velkas šis tukšās sliedes. Visi zin, ka reiz šeit gājis transports, nozīmīgs transports, bet laika gaitā tas vairs netiek izmantots. Un tieši šādi jūtos tagad, visi apzinās šī ceļa vērtību, bet tajā pašā laikā visiem pilnīgi vienalga. Nu viņš tur ir! Un? Liekas, ka šīs sliedes ir ļoti garas.
Kur lai izkliedz sāpi? Ir tāds mākonis virs galvas, ka kliegšana izraisītu tikai lietu, negaisu… Liekas, ka vienīgais, kas spētu glābt no šīs situācijas būtu izraisītājs citai problēmai. Vai nav tādas vietas kur paslēpties? Nedzirdēt neko, neredzēt neko, neteikt neko? Varbūt likt visiem atpūsties no manis, no manas klātbūtnes, no manas eksistences. Visi ļoti labi zinam, ka novērtēt spējam tikai tad, kad jau ir zaudēts. Es novērtēju savu bērnību, skumji gan, ka tikai tagad. Ko vairs neatgūt un tagad pēc tā skumt ir daudz, un vēl pietam ļoti svarīgu lietu. Tik ļoti gribas nostāties uz stabilas pamatnes un būt. Vienkārši būt. Tieši kā gājiens pa sliedi, lai arī kāds būtu Tavs līdzsvars, tā sasodītā kāja paslidēs, Tu aizdomāsies, aizliksi to garām. Dodiet man platāku sliedi. Gribu lielāku drošību. Gribu, lai cilvēki mani saprot, mani pazist. Iztīriet manu sirdi un dvēseli no šiem gruvešiem, kas spēj tikai putekļus krāt. Gribu tīru sirdi un vieglu dvēseli. Esmu piemēslots. Dodiet manu otru elpu!!!

Vai zināt tās skaņas, to smaržu, to dīvaino sajūtu, kad saproti, ka ir mainījies gadalaiks. Apkārt izmainās smarža, Tu jūti visādus sīkums, saod smaržu kuru Tu nespēj aprakstīt, bet zini, ka tā smaržo rudens. Vēja skaņa lapās, kas turas vairs pēdējiem spēkiem. Spītīgi turas pretī vējam. Brīžiem liekas smieklīgi, cik cilvēki vēl cenšas turēties pret tam, ka jau pienācis rudens, tur logus vaļā, staigā T-kreklos vēl velkot pēdējo vasaras stīgu. Interesanti gan, kāpēc cilvēki rudens laikā nevar būt tik pozitīvi kā pavasarī. Smaidīt, priecāties par dzīves sīkumiem, uzvesties pilnīgi savādāk kā ierasts ikdienā? Kāpēc tā nav, ja rudenī tak ir krāsu apkārt ir daudz vairāk? Pavasarī tak viss ir netīrs pēc ziemas, sniega šļuru sanestas smilšu čupas. Vispār šovakar liekas, ka nesaprotu vispār vairs kā dzīve ir iekārtota un kā cilvēks domā. Jo neredzu es vairs nevienam cilvēkam dzīves jēgu. Visi ir depresivi, visiem ir tik daudz problēmu. Cik ļoti gribas atgriezties bērnībā, kad nekas mani neskāra, ja neskaita savstarpējas attiecibas ar sētas čomiem un meitenēm, kas protams nākamā ritā jau bija aizmirsts un varēja turpināt spēlēties smilškastē nemaz neatceroties to, ka dienu iepriekš bija strīds, kas tāpat bija par smieklīgu problēmu. Liekas, ka cilvēki pēdējā laikā strīdas par pārāk daudz sīkumiem un ka vecāki pārāk daudz bļauj uz bērniem un vēl sazinkā bojā paši sev noskaņojumu. Nenovērtē klātesošos cilvēkus.

Nedaudz padomājiet par sīkumiem, kas dzīvē ir tik skaisti. Novērtējiet to. Cilvēka apskāviens, bērnu smiekli, citu cilvēku uzslavas, citam pateikt ko labu, palīdzēt kādam vienalga kādā situācijā… Ir tik daudz skaistu lietu apkārt! Dzirdiet, redziet, jūtiet!!!

Mērķauditorija šim rakstam ir vairāk maniem draugiem. Visiem tak patīk cilvēki ar labiem garastāvokļiem, tāpēc vismaz centieties cilvēkiem sev blakus parādīt dzīves labās vērtības un lieciet viņiem pasmaidīt, ticiet man arī pašiem paliks labāk. Es pēdējās dienas esmu tā sev savilcis iekšā manu draugu negācijas, ka vairs nevaru īsti vairs morāli paelpot. Mani žņaudz. Man trūkst atbalsta, mīlestības…
Iestāstiet sev, ka viss ir labi, paliks labāk un nedaudz palīdziet man…

Atradu interesantu rakstu, par lietām, ko tagad dzimušie nepiedzīvos savās dzīvītēs. Piemēram kā skaņu vinila plates, jo tās pašas jau DJ liela daļa uz pasākumiem iet ar portatīvajiem datoriem. Spied uz bildes, lai lasītu. Vienīgi raksts angļu valodā.

Pēdējās divas nedēļas esmu bijis vienkārši viens no vispozitīvāk noskaņotākajiem cilvēkiem un visu laiku esmu smaidījis un sev ieskaidrojis, ka viss ir vienkārši perfekti… Un šādi visu laiku, līdz vienkārši salūztu. IDIOTI! Tas sviests ar AKKA/LAA ir vispār nepārspējams. Viņiem pašiem kauns nav par šito (jau laicīgi atvainojos) huiņu ko viņi taisa? Kad apkārt ir tik daudz idiotu, pilnīgi pat gribas izšaut visus. (Vai varbūt gāzes kamera ir lētāka?). Sāciet ibio domāt! Necilvēcīgi idioti!

Šodien es nesaprotu kas ar mani notiek. Ir tāds dīvains nemiers iekšā. Viss liekas savādāks. (Tieši tā, nevis citādāks, bet savādāks) Arā gaiss liekas ne tāds kā parasti. Mūzika skan dzidrāk kā parasti. Vairāk novērtēju tuvas draudzenes apskāvienu sasveicinoties. Un atvadoties es nevis kā parasti eju mājās, lai nokļūtu mājās, bet eju lēni, lai pamanītu katru sīkumu. Katru sniegpārsliņu, kas vēja aizspūsta krīt laternu gaismā, ievēroju katru pēdu sniegā. Zinu, ka daļa domā, ka esmu iemīlējies vai ko tādu. Tā nav! Pats nesaprotu. Visus cilvēkus šodien redzēju citām acīm. Kā jaunā pasaulē nonācis. Viss ko katru dienu redzēju, tā ierasti es šodien novērtēju un viss likās citādāks. Un tagad vakarā ejot mājās nesapratu vai gribu iet mājās vai gribu kādu pierunāt iet vienkārši pastaigāties un parunāties. Man trūkst kompānijas.

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Un kā ir tagad?

- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi;
- Vēl sliktāk – Tu jau tagad zini, kam šo iedosi izlasīt.

Autors nezināms.

Lai arī cerēju, ka man neviens nenodos šo stafetes puļķi esmu iestafetots no divām pusēm, pateicoties Tomam un Krist2pam. Ņemšu nelielu piemēru no citiem blogeriem.

1. Kad man bija 15 gadi es bieži mammai nezinot ņēmu viņas auto, lai nedaudz izklaidētos, par cik braucu labi, viņa ne reizi nebija pamanījusi to, bet kad vienreiz to auto kāds bija nodedzinājis, pēc servisa, kad viss bija saremontēts izrādas bremzes nebija kārtīgi sariktētas un ņemot vienu līkumu es attapos bez bremzēm nonesis “Dodiet Ceļu” ceļazīmi un ņemot verā to, ka Valsts nummurzīme tam Opelītim (Kadett, baigi kruts bija ) bija ļoti vienkārši es jau 15 gados sagaidīju mājās pirmo ceļas policijas apmeklējumu un līdz 17 gadu vecumam biju Ceļu policijas uzskaitē.
2. Es arī esmu viens no tiem, kam nav bijušas nevienas blombes zobos un agrā bērnībā vienīgais, kas man pie zobārsta ir bijis, operācija, lai zobi aug taisni, lai nav jāliek reste zobos
3. Kaulus ar neesmu lauzis izņemot vienu, kas sanāk apakšā degunam, tagad citu kaitināšanas nolūkiem varu viņu pakrikšķināt
4. Ak jā, man ir tikai 19 gadi, nekad nevienam to neteicu, cik esmu jauns, jo parasti visas sarunas pie tā beidzās.
5. Kā apgalvoja Toms, nododot stafeti, esmu drausmīgi slinks, tāpēc brīžiem esmu ieslēdzis Webbrovzerim pluginu lai autmātiski lapa refrešojas piemēram draugiem.lv, lai pašam nebūtu jāspiež kāds links vai F5
6. Es neticu savām acīm, parasti visu iedomājos savādāku, ticu tikai tam, ka krāsa ir atstarojums, skaņa ir vibrācijas, tāpēc man realitāte ir savādāka kā citiem.
7. Skolā, ja netieku galā ar uzdevumiem matemātikā, man pasniedzēji piedavā iet mācīt citiem datorloģiku un operētājsistemas

Zinu, ka esmu neinteresants, bet nu uzrakstīts ir vairak par 3 rindiņām, Tom!

Stafeti tālāk nodot ir ļoti grūti, jo visi, kam es gribētu to nodot, jau ir to saņēmuši.
1. Stafeti varētu nodot salavecim, jo liekas, ka šams vispār nozudis.
2. Arī garjānis ir pelnījis puļķi
3. Un kurš gan negribētu dzirdet 7 faktus par Ububu?
4. Gribētos arī ievilkt CooLynX, būtu interesanti
5. Un kurš gan negribētu kaut ko par Kirilu dzirdet?
6. Endrju noteikti, bet liekas, ka endrju vairs neblogo
7. Un arī nuucham

Šodien atkal sevi pieķēru pie sajūtas, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu būt. Liekas, ka esmu aizmirsis ko izdarīt kaut ko esmu palaidis garām. Ziniet to sajūtu, kad kaut kur braucat un liekas, ka esat ko aizmirsis, bet nezinat ko. Tāda kā priekšnojauta, ka nav kaut kas kārtībā. Un tā pa laikam gadās un tad vispār vairs nevaru sakārtoties un iebraukt atpakaļ sliedēs. Būtībā es zinu, ka nekas nav, ka viss ir kārtībā. Kāds man var paskaidrot no kurienes rodas šī mānīgā un ārprātā mokošā sajūta?