Par bērnības atmiņām
Vakar atradu 4 gadus vecas bildes un tās atgriezta atmiņā daudz jaukus notikumus un sajūtas, kas tagad tik ļoti pietrūkst. Un šīs bildes man lika vēl padomāt par lietām, kas bijušas un kas ir darīts, līdz atminējos atmiņas no ļoti agras bērnības. Man bija apmēram 5 gadiņi tikai, zinu, ka mātei bija laba draudzene, kurai bija meitiņa vārdā Linda. Kopā spēlējāmies reiz. Vairāk tā īsti neatceros neko, izņemot vārdu Linda un ka tas bija vēl laikā kad dzīvoju Brocēnos. Nelika mieru un jautājot mātei par šo gadījumu vienīgais ko noskaidroju ir tas, ka šai Lindai esot brālis vārdā Kristers. Māte ar vairs neatceras ne uzvārdu draudzenei, ne protams arī ne Lindai ne Kristeram līdzarto. Mēģināju draugiem.lv sameklēt visas Lindas no Brocēniem un skatoties vai viņu draugu sarakstā nav vēl Kristers ar tādu pašu uzvārdu. Neatradu. Ļoti gribētos viņu atrast, vienkārši lai apjautāties, vai viņa tādu faktu atceras, jo tas laikam ir agrākais, ko no sevis atceros. Tad tā padomāju, visticamāk šī Linda vairs nedzīvo Brocēnos un 100%, ka neatradīšu to cilvēku. Būtu sasodīti super atrast, bet ir tāds laiks pagājis un vienīgais ko es zinu, ka reiz dzīvoja Brocēnos un vārdā Linda ar brāli Kristeru. Vispār ļoti gribas aizbraukt uz Brocēniem, patika man vieta. Ezers ir vienkārši pasakains. Tur ir skaisti, ļoti.
Tā nedaudz skumji, ka meklējot visus draugus, kas man ir bijuši tur, nespēju atrast pilnīgi nevienu. Jūtos tā nedaudz zaudējis. Katrā ziņā par visu šo domājot esmu nonācis pie secinājuma, ka ir jāizbauda tas, kas notiek tagad, ja teiksim kāds pasākums vai vienkārši kāda diena liekas parasta un dienā notiekošais liekas vienkārši “nekas īpašs” visticamāk pēc kāda laika, kad atskatīsies uz to, kā uz atmiņām, Tev tas pietrūks.
Bērnība bija viena sasodīti jauka padarīšana.
) bija ļoti vienkārši es jau 15 gados sagaidīju mājās pirmo ceļas policijas apmeklējumu un līdz 17 gadu vecumam biju Ceļu policijas uzskaitē.