Atradu interesantu rakstu, par lietām, ko tagad dzimušie nepiedzīvos savās dzīvītēs. Piemēram kā skaņu vinila plates, jo tās pašas jau DJ liela daļa uz pasākumiem iet ar portatīvajiem datoriem. Spied uz bildes, lai lasītu. Vienīgi raksts angļu valodā.
Tā izklausās citādāk jo tā ir citādāka! “Kad Tu runā balsenes izraisa vibrācijas, kas liek Tavai ādai, galvaskausam un mutei vibrēt, līdz ar to, mēs dzirdam kvalitatīvāku un zemāku skaņu nekā tā ir.” skaidro Bens Hornsbijs, Audioloģijas professors no Vanderbiltas Universitātes. Vot tā. Sen domāju kāpēc… 
Šodien ciemojoties pie tuvas draudzenes pamanīju vienu lietu, kas man ļoti nepatika. Iedomājies, mazs 3 gadīgs puika spēlē spēlītes inbox.lv. Vienu spēlīti, otru. Pašauda bumbiņas utt, līdz tās spēlītes apnīk. Un tad tiek meklēta kāda cita. Un tad biju nedaudz šokēts, ka spēles, kurās ir erotiska vai vardarbīga rakstura spēles ir tik brīvi pieejamas. Ko domā inbox.lv, liekot vienkāršu, pievilcīgi zaļu podziņu (zemāk skrīnšots), kuru nospiest 3 gadīgam bērnam nesagādā pilnīgi nekādas problēmas. Vai tiešām to tā var atstāt un lai bērni spēlē? Neliela dusma.
Tas nav pirmā aprīļa joks, tā ir AKKA/LAA …
Pēdējās divas nedēļas esmu bijis vienkārši viens no vispozitīvāk noskaņotākajiem cilvēkiem un visu laiku esmu smaidījis un sev ieskaidrojis, ka viss ir vienkārši perfekti… Un šādi visu laiku, līdz vienkārši salūztu. IDIOTI! Tas sviests ar AKKA/LAA ir vispār nepārspējams. Viņiem pašiem kauns nav par šito (jau laicīgi atvainojos) huiņu ko viņi taisa? Kad apkārt ir tik daudz idiotu, pilnīgi pat gribas izšaut visus. (Vai varbūt gāzes kamera ir lētāka?). Sāciet ibio domāt! Necilvēcīgi idioti!
Ja esi FPS (first-person shooter) spēļu cienītājs, šis modinātājs palīdzēs tev trennēties jau no rīta pamostoties. Kāpēc? Kā modinātājs sāk skanēt tev jāķeras pie pistoles un jāatšauj tas. Un vēlpietam jātrāpa ir mērķim vidu, jo savādāk viņš nepārstās izdvest kaitinošo modinātaja troksni. Izklausās pēc laba rīta sākuma, vai ne? Cena 61,04 43 $ . Vienīgi jāpaciešas līdz martam, kad šo preci varēsiet nolikt blakus gultai 
Gun O`Clock pieejams baltā (augšpusē foto) un sarkanā krāsā (foto zemāk).
Šodien es nesaprotu kas ar mani notiek. Ir tāds dīvains nemiers iekšā. Viss liekas savādāks. (Tieši tā, nevis citādāks, bet savādāks) Arā gaiss liekas ne tāds kā parasti. Mūzika skan dzidrāk kā parasti. Vairāk novērtēju tuvas draudzenes apskāvienu sasveicinoties. Un atvadoties es nevis kā parasti eju mājās, lai nokļūtu mājās, bet eju lēni, lai pamanītu katru sīkumu. Katru sniegpārsliņu, kas vēja aizspūsta krīt laternu gaismā, ievēroju katru pēdu sniegā. Zinu, ka daļa domā, ka esmu iemīlējies vai ko tādu. Tā nav! Pats nesaprotu. Visus cilvēkus šodien redzēju citām acīm. Kā jaunā pasaulē nonācis. Viss ko katru dienu redzēju, tā ierasti es šodien novērtēju un viss likās citādāks. Un tagad vakarā ejot mājās nesapratu vai gribu iet mājās vai gribu kādu pierunāt iet vienkārši pastaigāties un parunāties. Man trūkst kompānijas.
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi;
- Vēl sliktāk – Tu jau tagad zini, kam šo iedosi izlasīt.
Autors nezināms.
Lai arī cerēju, ka man neviens nenodos šo stafetes puļķi esmu iestafetots no divām pusēm, pateicoties Tomam un Krist2pam. Ņemšu nelielu piemēru no citiem blogeriem.
) bija ļoti vienkārši es jau 15 gados sagaidīju mājās pirmo ceļas policijas apmeklējumu un līdz 17 gadu vecumam biju Ceļu policijas uzskaitē. Zinu, ka esmu neinteresants, bet nu uzrakstīts ir vairak par 3 rindiņām, Tom!
Stafeti tālāk nodot ir ļoti grūti, jo visi, kam es gribētu to nodot, jau ir to saņēmuši.
1. Stafeti varētu nodot salavecim, jo liekas, ka šams vispār nozudis.
2. Arī garjānis ir pelnījis puļķi
3. Un kurš gan negribētu dzirdet 7 faktus par Ububu?
4. Gribētos arī ievilkt CooLynX, būtu interesanti
5. Un kurš gan negribētu kaut ko par Kirilu dzirdet?
6. Endrju noteikti, bet liekas, ka endrju vairs neblogo 
7. Un arī nuucham